This site will work and look better in a more modern browser, but it is still accessible to any browser or Internet device. You should upgrade your browser, if possible.
[
]
Guļošs lauva pamodās savā migā,
[
]
jo viņa sejai pārskrēja Pele.
Viņš to sakaitināts sagrāba savā ķetnā
{
}
{
}
[
]
[
]
Pele, pārbijusies, žēlabaini lūdza viņu saudzēt tās dzīvību.
[
]
"Lūdzu, ļauj man iet," tā brēca,
[
]
{
}
"un kādu dienu es tev atmaksāšu tavu laipnību."
[{
}
]
Doma, ka tik nenozīmīgs radjums
kādreiz būtu spējīgs viņa labā kaut ko darīt,
{
}
uzjautrināja Lauvu tik ļoti, ka viņš skaļi smējās,
un labā garastāvoklī palaida to iet.
{
}
Bet Peles iespēja tik un tā pienāca.
Kādu dienu Lauva sapinās tīklā,
[
]
ko daži mednieki bija izlikuši zvēriem,
[
]
un Pele dzirdēja un pazina viņa dusmu rēcienus, un atskrēja uz notikuma vietu.
Tā nekavējoties sāka grauzt virves ar saviem zobiem,
un pabeidza ātri, palaižot Lauvu brīvībā.
{
}
"tu par mani smējies, kad es apsolīju, ka es tev atmaksāšu:
bet tagad tu redzi, pat Pele var palīdzēt Lauvam."